Psihoterapeitu grupa   Lat  Rus  Eng 
 
 
     
  Raksti        Sensācija, pravietis, skatuve, psihoterapeits  
 
Joka pēc mēģinām likt šos četrus vārdus divās grupās tā, lai iznāktu trīs un viens... Kurš atsevišķi, un kuri iet kopā?
Var visādi. Ja pētītu nejauši izraudzītu simts cilvēku atbildes, tās, iespējams, būtu dažādas.
Un... kāda būtu kopaina, ja lūgtu anonīmi paveikt jocīgo darbu simts psihoterapeitiem?
Iespējams, atbildes atkal būtu dažādas; vai tādēļ, ka pastāv dažādi psihoterapijas virzieni?
Kādēļ tas viss ir svarīgi - tādēļ, ka psihoterapeitiem, ja tie iesaistās publiskās sensācijās vai rada tās, un uzturas uz skatuves (TV studijās u.tml.), ir jāpatur prātā šis tas, kam citos darbos nav tik lielas nozīmes. Kā to jau minējusi kolēģe, psihoterapeite Larisa Koļesņikova, - skolotāju, psihoterapeitu vai garīdznieku runas un darbi vienā ziņā atšķiras no grāmatvežu, arhitektu, arī rakstnieku un filozofu teiktā un darītā. Gudri, kompetenti, talantīgi un vajadzīgi sabiedrībai ir visi. Taču - vai nu atzīstam to skaļi, vai ne - no psihoterapeitiem mēs gaidām to, ko gaidām no vecākiem. Šai vietā izlaižot emocionālus teikumus, ko var iestarpināt jebkurš lasītājs, jāsaka: līdz ar to (vai: neraugoties uz to), gaidām tādu attieksmi un rīcību, uz ko var droši paļauties un ko var pārņemt sevī. Gaidām “labā vecāka” funkciju ne tikai psihoterapeita darba vietā un darba laikā, un arī tad, ja neesam psihoterapijas klienti. Gaidām ļoti prasīgi! Tas ir viens no iemesliem, kādēļ ir populāras kritiska rakstura mākslas filmas par intrigām psihoterapeitu personīgajā dzīvē.
Gribot negribot, psihoterapeits vienmēr pārstāv savu nodarbošanos, ne tikai sevi.
Šis apgalvojums ir pateicīgs iemesls, lai sāktu asas diskusijas. Vai psihoterapeitam drīkst būt personisks viedoklis? Vai būtu jāslēpj un jāapspiež sava individualitāte? Vai profesionālā ētika ir dogmas, ko jāievēro padevīgā stulbumā? Un kur likt vārda brīvību?
Ciktāl šādi jautājumi nav retoriski, bet ir patiesi, tos var un vajag apspriest.
Iesākumam - vairums no mums piekristu, ka ir labi, ja vecākiem ir labi un gudri vecāki. Labi, ja vecāki atzīst ne tikai paši sevi, bet vēl kādu viedokli un kārtību, ko ievēro - vārdos un darbos - kopā ar bērniem. Ikdienā šis “trešais” ir gan pieklājības normas, godaprāts un likumi, gan jebkādi principi, kas ļauj divu cilvēku vai divu pušu attiecības uzlūkot no malas, no kāda trešā skata punkta.
Bet kā ir tad, ja “trešās dimensijas” tā īsti nav? Smagāk, un reizēm arī bīstami. Tā vai citādi, tad jebkurās domstarpībās var saskatīt tikai divas izejas: ir vai nu jācieš sakāve, vai jāpanāk savu.
Ceļu policists aptur automašīnu, kuru vada senāku mākslu meistare.
Policists: Jūs pārsniedzāt ātrumu.
Vadītāja: Piedodiet! Vai Jums tas ļoti nepatika?...
Ceļu policiste aptur automašīnu, kuru vada orģināls un neatkarīgs domātājs.
Policiste: Jūs pārkāpāt noteikumus.
Vadītājs: Noteikts ir tikai tas, ka Tevi es pārkāpšu vēl.
Emocionālā noskaņa pat kariķētos piemēros var būt dažāda, taču tajos ir kas kopīgs. Vadītāja un vadītājs norāda, ka satiksmes noteikumi - trešais - viņiem neeksistē, un abi ir prasmīgi provocējoši, mēģinot mainīt tematu un atkratīties no otrā, no noteikumu pārstāvja.
Šķiet, vairums braucēju piekristu, ka satiksmes noteikumi reizēm kļūst tik apgrūtinoši, ka gadās tos neievērot, turklāt ievērošana nav aizraujoša, nesola sensācijas, šeit grūti izpaust savas jaunrades spējas, un... tomēr tas nav traģiski, jo minēto var meklēt un atrast citās dzīves jomās.
Psihoterapeitu dzīvē un darbā nepieciešama “trešā dimensija” ir profesionālās ētikas kodekss. Tas ir uz ētiskām vērtībām un profesionāliem standartiem balstīts noteikumu kopums. Kā zināms, morāles normas bieži sauc par nerakstītiem likumiem, jo kodeksos ir iespējams formulēt tikai vispārīgākās no tām. Ētikas kodekss ietver gan normas, gan principus cilvēku rīcībā un attiecībās. Ētikas kodeksu īstenošanā mēs varam būt brīvāki un radošāki, nekā satiksmes noteikumu ietvaros. Profesionālu psihoterapeitu biedrību ētikas kodeksi, kaut arī tie ir veidoti izmantojot gadu desmitiem krātu pasaules pieredzi, tiek arī regulāri pārskatīti, rediģēti un papildināti. Jāpiebilst, ka bezkaislīgais formulējums “pieredze” psihoterapijas vēsturē bieži nozīmē cilvēku kļūdas un ciešanas.
Es, Viktors Ozoliņš, jūtos labāk un drošāk, ja četriem vārdiem virsrakstā pierakstu klāt vēl vienu: ētika. Un aicinu: gaidīsim no psihoterapeitiem, lai tie gan līdzinātos saviem dižākajiem pagātnes skolotājiem, gan pārspētu tos - nevis atkārtojot vai atdarinot skolotāju piedzīvotās un labotās kļūdas, bet mācoties no tām.

Viktors Ozoliņš, psihoterapeits
 
 
  Par mums
       
       Aleksandrs Moškins
       Ilze Sestule
       Inta Zīle
       Iveta Valaine
       Jeļena Siņicka
       Olga Strautzele
       Viktors Ozoliņš
 
  Par psihoterapiju
  Raksti
  Saites
   
Top.LV